1415. Konstanca 2. baznīcas sanāksmē tika piekrists žemaišu lēmumam pieņemt kristietību. 1417. g. Lietuvas lielais kunigaitis Vītauts (Vytautas Didysis) ar Viļņas un Ļvovas bīskapiem Žemaitijā nokristīja tūkstošiem cilvēku. Mediņinkus (Medininkai) (tagadējie Varņi (Varniai)) par bīskapijas centru izvēlējās pats Vītauts. Tajā pašā gadā tika iesvētīta Mediņinku katedrāle un oficiāli dibināta Žemaišu bīskapija – Romas katoļu baznīcas strukturālā apakšnodaļa.
Vēlāk Žemaišu bīskapijas administrēšanu pārņēma enerģisks bīskaps Merķelis Giedraitis (Merkelis Giedraitis). Viņš rūpējās, lai bīskapijā tiktu lietota lietuviešu valoda un tiktu sagatavoti lietuviski runājoši mācītāji, bija aizbildnis lietuviski rakstīt pratējiem. Tieši viņš uz Varņiem paaicināja kanoniķus Mikolajs Daukšu (Mikalojs Daukša) (pirmās lietuviešu grāmatas izdevējs) un Moteju Strijkovski (Moteju Strijkovski) (pirmās drukātās Lietuvas vēstures autors). Šo trīs gaišo prātu sapulcēšanos var uzskatīt par pirmo lituānistu kustību. Kad XIX gs. cara Krievijas administrācija slēdza Viļņas universitāti, Varņu mācītāju seminārs bija viena no divām augstskolām Lietuvā, kas turpināja darboties. Tajā mācījās un strādāja Motiejs Valančus (Motiejus Valančius), Antons Baranausks (Antanas Baranauskas), Antons Strazds (Antanas Strazdas), Jurģis Pabreža (Jurgis Pabrėža) u.c. Varņi kā Zemaišu bīskapijas centrs XIX gs. kļuva par atturībnieku kustības centru, izglītības un lietuviešu kultūras centru.
Žemaišu bīskapijas muzejs ierīkots bijušajā Varņu Žemaišu semināra namā, kas uzbūvēts 1770. gadā. Netālu ir saglabājusies vienstāva koka māja, kurā bīskapijas laika posmā bija apmeties Motejs Valančus. Pieticīga ēka, pilnīgi nav līdzīga bīskapu rezidencei, taču XIX gs. tā kā gaismas nams bija sevišķi svarīga, gan Žemaitijai, gan visai Lietuvai.
Maz kam ir zināms, ka bīskapa iecienītākā brīvā laika nodarbe bija dārzniecība, kas XIX gs. muižās un baznīckungu mājās bija nākusi modē. Līdzās rezidences namam, M. Valančus ar savām rokām bija iestādījis papeļu aleju un iekārtojis dārzu, audzēja tabaku un aptuveni 20 ārstniecības augu šķirņu. Līdz mūsdienām nav saglabājies neviens no tā laika augļkokiem, taču bijusī dārza vieta aizvien tiek dēvēta par Valanča dārziņu.
Pie bīskapa rezidences mājas 1927, gadā tika atklāts piemineklis M. Valančam (autors – skulptors Antons Aleksandravičš (Antanas Aleksandravičius)). 1951. gadā padomju okupācijas varas rokaspuiši šo bīskapa bisti nogāza un nodeva otrreizējo izejvielu punktam. Tā vadītājs Antons Norkus (Antanas Norkus) bisti paslēpa savās mājās zem grīdas un tur turēja gandrīz 40 gadus. 1990. gadā piemineklis tika atjaunots tā sākotnējā vietā.
Atsauksmes
Rakstīt atsauksmi